Punduraitiņas Soji (Soay)

Pie “Jaunklētnieku” neparastajiem blējējiem
punduraita
Kad ierodamies Straupes pagasta “Jaunklētniekos”, ir silta un saulaina maija diena. Strausi, kas veido saimniecības kuplāko dzīvnieku saimi, ziņkārīgi lūkojas pāri žogam. Klaigā fazāni un pāvi, rosīgi tekalē pērļu vistiņas un citi putni, aplokā ganās dambrieži, bet mēs šoreiz esam braukuši, lai uzzinātu vairāk par “Jaunklētnieku” sprogaino kažoku īpašniekiem – franču punduraunu un Soji (Soay) aitiņu.

Tiklīdz esam sasnieguši aploku, kurā ganās abi blējēji, auns cieši piespiežas pie stiepļu žoga, tā liekot saprast, ka viņam ļoti patiktu, ja mēs pakasītu viņam sānus. To arī darām. Lai gan kažoks ir tik biezs un blīvs, ka dzīvnieka ķermeni caur to tik tikko var sataustīt. Drīz “Jaunklētniekos” ieradīsies cirpējs un atbrīvos aunu no kuplā apmatojuma. Tā esot vienmēr – tiklīdz “Jaunklētniekos” ekskursijā ierodas apmeklētāji, pundurauns pirmais ir klāt un lūdz, lai to pačubina. Viņam vispār ļoti patīk, ja tam pievērš uzmanību, stāsta saimniece Līga Kārkliņa. Soji aitiņa toties ir bailīga un turas pa gabalu. Tās šokolādes brūnais kažoks tobrīd vēl ir diezgan glīts, bet, tuvojoties vasarai, tas pa šķipsnai vien kritīs ārā, līdz aitiņa ietērpsies vasaras mētelītī. Soji aitiņas nav jācērpj. Savvaļas gēni ieprogrammēti tā, ka apmatojums pats izkrīt. Ja cilvēks grib šīs šķirnes aitas kažoku iegūt savā īpašumā, to pavasarī vai vasarā jāpaspēj noplūkt, pirms tas aizlidojis vējā. No katras Soji aitas gadā var iegūt aptuveni vienu kilometru garu vilnas pavedienu.
Soji aitiņa. Foto – Karīna Miezāja

Soji aitiņa. Foto – Karīna Miezāja

Soji aitas ir pieradināti savvaļas dzīvnieki. To dzimtene ir Soay sala Svētā Kilda arhipelāgā 65 kilometrus uz rietumiem no skotu salām. Angļu biznesmenis Martins Kols Harmans šīs aitas no Soay salas pārveda uz viņam piederošo Landī salu, un par tām kļuva zināms plašākai sabiedrībai. Visbiežāk Soji aitiņu kažoks ir brūns vai gaiši brūns ar baltu pavēderi. Šīm aitām raksturīga īsa aste un mātītēm vidēji lieli ragi.

Franču punduraitas ir starp pasaulē mazākajām aitām. Līdz 20. gadsimta sākumam tās galvenokārt mitinājās Oussant salā Francijā, kas atrodas netālu no Bretaņas pussalas Ziemeļrietumfrancijā, un citur bija reti sastopamas. Šobrīd franču punduraitas audzē ne tikai Francijā, bet arī Vācijā, Lielbritānijā un Ziemeļamerikā. Izcelsmes vietas dēļ augumā nelielās aitas dažkārt dēvē arī par Bretaņas punduriem.

Franču punduraitu kažoks biežāk ir tumši brūns, bet mēdz būt arī balts. Tēviņi lepojas ar ļoti lieliem, spēcīgiem ragiem. “Jaunklētnieku” pundurauns mums parāda, kā likt lietā savus ragus. Fotogrāfe Karīna ir spiesta iet aiz žoga, lai nofotografētu, bravūrīgi ne tikai pret cilvēkiem. Barošanas laikā, cīnoties par barību, tas mēdz pavērst ragus arī pret dambriežu tēviņu, ar kuru uzturas vienā aplokā. Kamēr dambriedim bija ragi, abi bija līdzvērtīgi pretinieki, bet nu briedis ragus nometis un līdz septembrim, kad būs izauguši jauni, spiests no auna izvairīties. Pārtiek gan aitas, gan dambrieži no viena un tā paša – vasarā ēd zāli, ziemā sienu, papildus dabū graudus un saknes – burkānus, kartupeļus, bietes.

Pundurauns patlaban ir septiņus gadus vecs, “Jaunklētniekos” dzīvo četrus gadus. Soji aitiņa ir sešus gadus veca, te ieradusies pirms trīs gadiem. Abi sprogaino kažoku īpašnieki dzimuši vienā saimniecībā Bauskas pusē. Pirms pāris gadiem blējēju pāris kļuva par vecākiem mazam, jaukam jēriņam, kurš vairāk līdzinājās mammai. Paaudzies tas rada mājvietu kādās citās mājās.
punduraitas
Avots: LA

Portāls Latvijas aitkopjiem

Seo wordpress plugin by www.seowizard.org.