Kategoriju arhīvs: Pieredze

Il de France

Il de frace aitas
Mūsdienās Il de France aitas audzē vairāk nekā 30 valstīs, tā ir plaši izmantota gaļas audzēšanai gan kā tīršķirne, gan kā tēva šķirne, krustojot to ar citām šķirnēm.

Šķirnes īpašība
Sākotnēji krustojumā iegūtos dzīvniekus dēvēja par Dišleja merino, kas vēlāk tika krustoti ar Mauchamp merino. Kā šķirnes prioritāte tika izvirzīta mātes auglība un gaļas īpašības. Il de France dzīvnieki nedaudz atgādina merino šķirni, bet ir masīvāki, ar izteiktāku muskuļojumu, īsākām kājām un strupāku galvu. Vilna ir balta, purna daļa un kāju apakšējās daļas nav klātas ar vilnu un arī ir baltā krāsā. Abu dzimumu dzīvnieki ir bez ragiem. Vilna neizaug ļoti gara – vien 7–8 cm, un tās šķiedras diametrs ir no 23 līdz 27 mikroniem.

Aitu māte sver no 70 līdz 90 kg, teķis – no 110 līdz 150 kg.

Meklēšanās nav sezonāla
Ja jēri tiek atšķirti 100 dienu vecumā un aitumātes tiek labi barotas, dzīvniekus iespējams lecināt biežāk un iegūt trīs metienus divos gados. Jēri dzimst viegli, un dzimstot to vidējais svars ir 4 kg (dvīņiem). Tūlīt pēc dzimšanas tie ir dzīvelīgi, ātri ceļas kājās un meklē zīšanas iespējas. Aitu mātēm ir labas mātes īpašības, tās ir pienīgas.

Galvenās priekšrocības
Il de France šķirne selekcionēta galvenokārt divu iemeslu dēļ – lai izaudzētu enerģiskus, izturīgus un ātri augošus jērus un kā tēva šķirne, lai uzlabotu krustojuma jēru gaļas un karkasa īpašības. Šķirnes priekšrocība ir dzīvnieku labā barības izmantojamība – jēri uzrāda labus augšanas rezultātus, barojoties tikai ar ganību zāli. Jēru dzīvsvars 42 dienu vecumā var sasniegt 19 līdz 22 kilogramus, bet 100 dienu vecumā – 34 līdz 41 kg.

Il de France šķirnes jēru kautiznākums
ir vidēji 53%, ir reģistrēti pat 59%. Gaļai raksturīgs mazs tauku daudzums un labi attīstīta muskulatūra, kas nozīmē, ka tā dēvētie pirmās šķiras gabali – josta, fileja un pakaļējā ceturtdaļa – būs apjomīgāki.

Šķirnes audzēšanas pieredze Latvijā
Latvijā Il de France šķirni audzē vienīgi saimniecība Cimbuļi, kas atrodas Vecpiebalgas novada Taurenes pagastā. Saimnieks Kristaps Driķis pirmos dzīvniekus – 80 aitu mātes un divus izsolē pirktus un ar godalgām apbalvotus teķus – no Vācijas ieveda 2015. gadā. Šogad interesentiem tiek piedāvāts iegādāties jau pašu saimniecībā izaudzētus Il de France tīršķirnes teķus.Kristaps Driķis: – Uzskatu, ka šīs šķirnes aitas Latvijas klimatā ir iedzīvojušās ļoti labi, lai gan pieredzējuši aitkopji mūs brīdināja, ka, ievedot jaunu šķirni Latvijā, varētu būt dažādas problēmas. Tas, iespējams, ir tāpēc, ka viena no šīs šķirnes spēcīgākajām īpašībām ir lieliskā spēja piemēroties apstākļiem un teicama uzņemtās barības izmantošana tieši ganību periodā. Uzreiz pēc atvešanas aitas lieliski iejutās mūsu klimatā un pieejamajos zālājos.

Kādi ir šķirnes plusi un mīnusi?
Il de France šķirnē šobrīd tiešām redzam tikai plusus. Tās ganības nokopj kā mauriņu, īpaši neizvēloties, ko ēst un ko ne. Kā šķirnes labākās īpašības varu minēt barības izmantošanu, nesezonālo meklēšanos, lieliskās mātes īpašības, pienīgumu, jēru ātraudzību un dzīvelīgumu, auglību, nosvērtību un mierīgumu. Par slimībām varu teikt tā – šobrīd neredzu absolūti nekādas problēmas ar aitu veselību. Man šķiet, ka galvenais ir regulāri apskatīt ganāmpulku, īpaši vasaras sezonā, kad to izdarīt ir nedaudz grūtāk nekā fermas laikā, un sekot līdzi jebkādām izmaiņām dzīvnieku uzvedībā.Vienīgi nagi aitām ir jāgriež divas reizes sezonā, nevis vienu. Bet tas vienkārši prasa papildu darbu no saimniekiem, un mēs to neuzskatām par šķirnes mīnusu, kura dēļ būtu gatavi izvēlēties citu šķirni.Turklāt varu minēt, ka iegādājāmies 10 Latvijas tumšgalves (jaunaitas), kuras lecinājām ar Il de France teķi, lai saimniecības ietvaros veiktu analīzi par krustojuma jēru ātraudzību un potenciālu. Tad sapratām, ka tumšgalves ir ievērojami tramīgākas un stresainākas nekā Il de France šķirnes aitas. Ne mazāk svarīgi, ka arī teķi ir draudzīgi noskaņoti, bez jebkādām agresijas pazīmēm.

Vai šķirne ir attaisnojusi uz to liktās cerības?
Ja būtu jāpieņem lēmums un vēlreiz jāizvēlas, ar kuru šķirni sākt saimniekot, arī tagad tas būtu bez jebkādas domāšanas – tikai Il de France. Noteikti esam šīs šķirnes fani un gatavi par to stāstīt stundām ilgi. Liels prieks ir skatīties, kā ieguldītais darbs atmaksājas jēru laikā un neilgi pēc tam, kad mēnesi veci jēriņi sver jau gandrīz 20 kilogramu. Aitas tiešām ir ļoti pienīgas, ne velti tās Amerikā daudzviet tiek izmantotas kā piena aitas.

Kāda ir citu saimniecību interese iegādāties tieši Il de France šķirnes teķus krustošanai?
No vietējām saimniecībām interese ir liela, bet pašlaik liela daļa saimniecību, kurām ir M3 vai M2 statuss, tas ir, no slimības Maedi Visna brīvas, lēmumu par pirkšanu ir atlikušas. Tā kā ievedām aitas no Vācijas, kur regulāri netiek veikti Maedi Visna izmeklējumi, tad tieši trūkstošo izmeklējumu dēļ mums uzreiz nebija iespējams iegūt M3 statusu. Nākamgad mūsu saimniecībai būs M2 statuss, kas ļaus iegādāties 
Il de France teķus jau lielākam skaitam interesentu, tāpēc patlaban lielākā interese ir no pircējiem ārvalstīs. Pašlaik arī piedāvājam iegādāties gandrīz gadu vecus Il de France teķus, kas izauguši patiešām smuki un vareni.

Cik bieži lecināt aitumātes?
Il de France šķirnei ir nesezonāla meklēšanās, un tās lecināt varam visa gada garumā. Šogad lecināšanu organizējām četros posmos – sākām aprīļa vidū un beigsim decembra sākumā. Principā šīs šķirnes aitām, pareizi organizējot lecināšanu, iespējams iegūt trīs atnešanās reizes divos gados. Jāteic gan, ka šobrīd Latvijā trūkst speciālistu, kas, nosakot aitu grūsnību, spētu noteikt arī jēru skaitu, kas aitu grūsnības laikā ievērojami atvieglotu barošanas metodikas sastādīšanu un organizēšanu. Pašlaik katru grupu skatāmies ar sonogrāfu, lai nodalītu tās, kas nav aplecinātas, un varētu pievienot nākamajai grupai. Nesezonālā meklēšanās un grūsnības skenēšana palīdz nodrošināt, lai nebūtu ālavu, kas nes zaudējumus saimniecībai.

Kā vērtējat aitumāšu auglību, atnešanās vieglumu, mātes īpašības?
Lecināšanu organizējam ne garāku par 35 dienām, lai atnešanās periods neizstieptos garš un varam veidot kompaktas jaunaitu grupas. Lecināšanu jaunaitām sākam vidēji 8–9 mēnešu vecumā, kad to svars ir sasniedzis 55–60 kg. Auglība ir tas, kas priecē. Pirmajā sezonā vidējā auglība bija ap 210%. Daudzi uztraucas, ka gaļas šķirņu aitām varētu būt problēmas ar mātes īpašībām, bet vēlreiz jāsaka – ne ar Il de France šķirni. Aitas uzreiz pieņem jērus, un neesam novērojuši nekādas problēmas.

Vai jērus piebarojat?
Jēriem veidojam tā sauktos bērnudārzus, kur tiem ir pieejama spēkbarība un nedaudz melases. Spēkbarībai esam izveidojuši paši savu recepti ar salīdzinoši nelielu proteīna daudzumu – 18%. Jau pašā sākumā pieņēmām lēmumu, ka ne aitu mātēm, ne jēriem nedosim soju, tāpēc mūsu izstrādātās receptes ir ar pupām, bez ĢMO produktiem. Visām aitām un jēriem nodrošinām papildu mikroelementus.

Vai ganībās jums ir dabiskie vai sētie zālāji?
Ganībās ir dabiskie zālāji. Nav neviena sētā, jo mums lielākā daļa ganību teritorijas veido bioloģiski daudzveidīgie zālāji.

Kādu barību aitas saņem ziemā, un vai tās piebarojat ar spēkbarību?
Aitas ziemā pārsvarā barojam ar skābsienu un lucernu. Veicam barības analīzes, lai precīzi sastādītu barības devas un lai maksimāli precīzi varētu nodrošināt sabalansētu uzturu. Grūsnajām aitām un aitu mātēm, kas baro jērus, dodam arī spēkbarību, kas arī sastādīta pēc mūsu receptes (proteīns ap 14%), un melasi enerģijai.

Pilns raksts žurnāla ” Agrotops” 2016.g.decembra numurā

Aitu dienas-2016

DSCF9003 Šā gada, 5. un 6.augustā zemnieku saimniecībā “Klimpas”, Rūjienas novadā notiks “Aitu dienas 2016”. Šī būs jau 8.reize, kad biedrība “Latvijas aitu audzētāju asociācija” (LAAA) vieno lielu skaitu aitu audzētāju un citus interesentus. Lai arī pasākums jau tiek uzskatīts par tradīciju aitu audzētāju vidū, šī gada pasākums būs ievērojamākais, kāds bijis līdz šim! Pasākums ne tikai norisināsies divas dienas, bet arī pulcēs aitu audzētāju organizāciju pārstāvjus arī no citām Eiropas valstīm.

Pasākuma “Aitu dienas 2016” pirmajā dienā notiks starptautiska konference, kurā ar savu pieredzi aitu audzēšanā dalīsies arī aitu audzētāju organizāciju pārstāvji no Dānijas, Norvēģijas, Lietuvas, Igaunijas, u.c. Konferences prezentācijām tiks nodrošināts sinhronizēts tulkojums uz latviešu valodu, tāpēc nesatraucieties, ja nepieprotat svešas mēles – tās nebūs jāpielieto!

Pasākuma otrā diena, 6.augustā, kā jau katru gadu tiks atklāta ar gājienu “Dzīvnieku parāde – karnevāls”, kur ikviens mazais saimnieks var piedalīties ar savu aitiņu, teķīti vai citu dzīvnieciņu. Visas dienas garumā tiks nodrošinātas atrakcijas gan lieliem, gan maziem. Būs iespēja iegādāties aitas produkciju, kā arī lauksaimniecības inventāru. Ikviens, kas sevī jūt pārdevēja garu, ir laipni aicināts pieteikt savu dalību “Aitu dienas 2016” tirdziņam.

Sīkāka informācija:
Katrīna Meržvinska
Tel.: 25669918
E-pasts: laaab@inbox.lv

Aitkopībā – ar profesionālām zināšanām

kopskats_0

Ar rekordlielu apmeklētāju skaitu – 120 cilvēkiem no visas Latvijas šonedēļ aizvadītas Zālēdāju projekta fermu diena aitkopības saimniecībā “SF17”, kas atrodas Amatas novada Ģikšu pagastā. Šoreiz izmēģinājuma tēma bija „Gaļas tipa aitu šķirņu izmantošanas iespējas kvalitatīvu jēru izaudzēšanā”.

Izvēle, izmaksas, atbalsti

Pasākumā pirmajā daļā klātesošie uzzināja, kāda bijusi nozares izaugsme pēdējā gada laikā, un skaitļi bija tiešām iespaidīgi – 2016. gada 1. janvārī Latvijā pirmoreiz reģistrēts vairāk nekā 100 tūkstoši aitu, no kurām teju 40 tūkstoši bijušas aitu mātes. Aug arī saražotās aitu gaļas apjoms, bet cena par jēra liemeni nu jau pietuvojusies Eiropas vidējam cenu līmenim, kas ir 4–5 tūkstoši eiro par tonnu gaļas.

Zālēdāju projekta ietvaros aitkopības saimniecībā analizēja arī vidēji svērtās izmaksas, atbalstus un realizētās gaļas apjomu uz vienu aitu. Ja 2014. gadā izmaksas uz vienu aitu bija 251 eiro, iegūstot 42 kilogramu gaļas, tad pērn šie skaitļi attiecīgi palielinājušies – 328 eiro un 63 kilogrami. Pēdējo triju gadu laikā palielinājusies arī viena saražotās gaļas kilograma pašizmaksa: 2013. gadā tas izmaksājis 4,47 eiro, 2014. gadā – 4,46 eiro, 2015. gadā – 5,20 eiro.

Anita Siliņa, LLKC Lopkopības kompetenču centra vadītāja: “Plānojot saimniecības attīstību, ir būtiski apzināties visas sagaidāmās izmaksas un nebalstīt saimniekošanu tikai uz pieejamajiem atbalsta veidiem, jo tiem ir tendence samazināties. Ja 2013. gadā saimniecība dažādos atbalstos saņēma 228 eiro un 2014. gadā pat 261 eiro, tad pērn šī summa bija vairs tikai 96 eiro. Tādēļ saņemtie atbalsta maksājumi būtu jāiegulda saimniecības attīstībā.”

Ar interesi sanākušie ieklausījās arī profesores Dainas Kairišas teiktajā par to, kādas galvenās pazīmes jāņem vērā, izvēloties aitas.

Daina Kairiša, profesore, Dr. agr.: “Izvēloties aitu mātes, ir trīs būtiski aspekti. Pirmais – auglīgums, lai jēri dzimtu regulāri. Otrais – pienīgums, lai aita spētu mazuļus izbarot. Trešais – mātišķais instinkts, lai aita pati audzinātu savu jēru, nevis uzliktu šo pienākumu uz jau tā noslogotā saimnieka pleciem. Arī teķa izvēlē ir trīs pamatlietas, – tam jābūt gaļas šķirnes, kas nodrošina pēcnācēju ātraudzību. Jābūt labai barības izmantojamībai un liemeņa kvalitātei. Ja visi šie kritēriji ievēroti, var cerēt uz labiem jēriem un kvalitatīvu gaļu kā galaproduktu.”

No teorijas pie prakses

Saklausījušies viedus padomus, aitu saimnieki kāpa savos auto un savdabīgā zosu braucienā devās uz pašu saimniecību. Vispirms baudīt ugunskurā tapušu īstu jēra gaļas zupu, tad aplūkot pašas aitas, kā arī iepazīties ar lielākajiem saimnieku palīgiem – ganu suņiem.

Milzu katls ar zupu, kas tapusi no četrus mēnešus veca Sufolkas šķirnes jēra gaļas, pazuda pavisam īsā mirklī. Ēdāju bariņos dzirdēja skanam vien atzinīgus vārdus, – šī zupa pilnībā apgāžot viedokli par nesaēdamu vecu aitas gaļu, lielu daudzumu tauku un briesmīgo piegaršu. Šajā sakarā ļaudis sprieda arī par to, kā mainīt sabiedrības viedokli par aitas gaļas negaršīgumu un sarežģīto pagatavošanu, aizstājot to ar informāciju par šīs gaļas veselīgajām īpašībām.

Paēduši aitkopji sadalījās divās grupās, – vieni devās lūkot, kādas tad izskatās Sufolkas un Dorpera tīršķirnes aitas, kā arī to krustojumi ar Romanovas aitām, savukārt otra grupa gāja līdzi saimniekam Joahimam Šultheisam iepazīt ganu suņus darbībā.

Vislielāko interesi aitu apskates laikā raisīja aploks, kurā esošajiem dzīvniekiem turpat uz vietas noteica tauku un gaļas attiecību. “Līdz šim paši tā īsti nespējām saprast, cik kura aita apēdusi un kā apēstais izmantots tauku vai gaļas veidošanā,” atzīst “SF17” saimniece Brigita.. “Pateicoties LLKC piedāvātajai iespējai piedalīties Zālēdāju projektā, nu šo robu varam aizpildīt, – pērn uzsākām ultraskaņas mērījumus, kas tepat uz vietas ļauj noteikt taukaudu un gaļas attiecību aitas organismā un to, kā tas mainās atkarībā no barības,” skaidro saimniece.

To, ka ir būtiski zināt šo attiecību, klātesošajiem uzsvēra arī profesore Kairiša, norādot – jo augstāks būs gaļai piemērotais skaitlis, jo sliktāks būs aitas muskulis, tas būs vājš un aptaukojies. Tātad sliktas kvalitātes, un attiecīgi par to varēs saņemt mazāk naudas.

Saimnieki stāsta, ka barību aitām sākotnēji pirkuši pie kāda Vācijas ražotāja, kas konkrēto receptūru izkopis jau četrās paaudzēs. Tomēr tas bijis pārlieku dārgi, tādēļ tagad barība pēc saimnieku noteiktās receptūras top uzņēmumā “Tukuma Straume”.

Tikmēr grupu, kas devās līdzi saimniekam, gaidīja tiešām aizraujoša informācija un Latvijā neredzēti skati. Saimniecībā strādā pats Joahims un arī nolīgts strādnieks, taču vislielāko darbu veic seši balti skaistuļi – Pireneju ganu sargsuņi, kā arī borderkollijs Hope, kas latviski nozīmē Cerība. Saimnieki atzīst, ka pēc vilku savulaik saplosītajām aitām, kas radījis ievērojamus zaudējumus, cerība uz situācijas risinājumu tiešām bijusi nepieciešama. “Pieņēmām lēmumu iegādāties suņus, kas aitas ne vien ganītu, bet arī spētu nosargāt,” atzīst Joahims. “Gana lomai lieliski der borderkollijs. Viņš ir īsts darba suns, kas šim arodam ne vien speciāli apmācīts, bet nepieciešamās prasmes mantojis paaudžu paaudzēs. Hopu iegādājos Vācijā pirms pusotra gada, kad viņam bija divi gadi, un tas pilnībā izgājis apmācības kursu. Šajā laikā beidzot viens otru saprotam līdz galam, un viņš ir neatsverams palīgs – mierīgi abi tiekam galā ar 200 aitām,” lepojas saimnieks. Jāpiebilst, ka tāda suņa kā Hope iegāde nav lēts prieks – pilnībā apmācīts, tas maksā 3000 eiro.

Savukārt Pireneju ganu suņi nevienam, arī saimniekam, gar kājām neglaužas. Šos suņus īpaši neapmāca, jo viņu galvenais uzdevums ir domāt un lēmumus pieņemt pašam, nevis klausīt pavēlēm. Baltie skaistuļi dzīvo kopā ar aitām – vasarā aplokos, ziemā kūtī, palīdzot aitām tikko dzimušos jērus gan aplaizīt, gan pieskatīt. Arī kucēni piedzimst starp aitām, jau no mazotnes uzskatot tās kā savu baru, kas jāsargā. “Viņi domā, ka ir aitas. Inteliģentas aitas. Savukārt Hopi viņi uztver kā inteliģentāko aitu barā,” smaidot saka Joahims. Vienīgais cilvēks, kuru šie suņi respektē, ir tas, kurš tiem dod barību. Turklāt arī barība tiek nodrošināta pie aitām, nevis mājās. Šie suņi nav agresīvi. Ja tuvojas svešinieks vai plēsējs, viņi rej un atkāpjas, turot aitas aiz sevis. Brīdī, kad atkāpties vairs nav kur, tie uzbrūk. Suņu iespaidīgie augumi liek domāt, ka uzbrukumi varētu beigties visai bēdīgi.

Nākamais Zālēdāju projekta fermu dienas pasākums aitkopības saimniecībā paredzēts 20. jūlijā Kandavas novada SIA “Ralle” pie saimnieka Ivara Frīdemaņa.

Ilze Rūtenberga-Bērziņa Latvijas lauku komunikācijas centrs,

LLKC sabiedrisko attiecību vadītāja