Il de France

Il de frace aitas
Mūsdienās Il de France aitas audzē vairāk nekā 30 valstīs, tā ir plaši izmantota gaļas audzēšanai gan kā tīršķirne, gan kā tēva šķirne, krustojot to ar citām šķirnēm.

Šķirnes īpašība
Sākotnēji krustojumā iegūtos dzīvniekus dēvēja par Dišleja merino, kas vēlāk tika krustoti ar Mauchamp merino. Kā šķirnes prioritāte tika izvirzīta mātes auglība un gaļas īpašības. Il de France dzīvnieki nedaudz atgādina merino šķirni, bet ir masīvāki, ar izteiktāku muskuļojumu, īsākām kājām un strupāku galvu. Vilna ir balta, purna daļa un kāju apakšējās daļas nav klātas ar vilnu un arī ir baltā krāsā. Abu dzimumu dzīvnieki ir bez ragiem. Vilna neizaug ļoti gara – vien 7–8 cm, un tās šķiedras diametrs ir no 23 līdz 27 mikroniem.

Aitu māte sver no 70 līdz 90 kg, teķis – no 110 līdz 150 kg.

Meklēšanās nav sezonāla
Ja jēri tiek atšķirti 100 dienu vecumā un aitumātes tiek labi barotas, dzīvniekus iespējams lecināt biežāk un iegūt trīs metienus divos gados. Jēri dzimst viegli, un dzimstot to vidējais svars ir 4 kg (dvīņiem). Tūlīt pēc dzimšanas tie ir dzīvelīgi, ātri ceļas kājās un meklē zīšanas iespējas. Aitu mātēm ir labas mātes īpašības, tās ir pienīgas.

Galvenās priekšrocības
Il de France šķirne selekcionēta galvenokārt divu iemeslu dēļ – lai izaudzētu enerģiskus, izturīgus un ātri augošus jērus un kā tēva šķirne, lai uzlabotu krustojuma jēru gaļas un karkasa īpašības. Šķirnes priekšrocība ir dzīvnieku labā barības izmantojamība – jēri uzrāda labus augšanas rezultātus, barojoties tikai ar ganību zāli. Jēru dzīvsvars 42 dienu vecumā var sasniegt 19 līdz 22 kilogramus, bet 100 dienu vecumā – 34 līdz 41 kg.

Il de France šķirnes jēru kautiznākums
ir vidēji 53%, ir reģistrēti pat 59%. Gaļai raksturīgs mazs tauku daudzums un labi attīstīta muskulatūra, kas nozīmē, ka tā dēvētie pirmās šķiras gabali – josta, fileja un pakaļējā ceturtdaļa – būs apjomīgāki.

Šķirnes audzēšanas pieredze Latvijā
Latvijā Il de France šķirni audzē vienīgi saimniecība Cimbuļi, kas atrodas Vecpiebalgas novada Taurenes pagastā. Saimnieks Kristaps Driķis pirmos dzīvniekus – 80 aitu mātes un divus izsolē pirktus un ar godalgām apbalvotus teķus – no Vācijas ieveda 2015. gadā. Šogad interesentiem tiek piedāvāts iegādāties jau pašu saimniecībā izaudzētus Il de France tīršķirnes teķus.Kristaps Driķis: – Uzskatu, ka šīs šķirnes aitas Latvijas klimatā ir iedzīvojušās ļoti labi, lai gan pieredzējuši aitkopji mūs brīdināja, ka, ievedot jaunu šķirni Latvijā, varētu būt dažādas problēmas. Tas, iespējams, ir tāpēc, ka viena no šīs šķirnes spēcīgākajām īpašībām ir lieliskā spēja piemēroties apstākļiem un teicama uzņemtās barības izmantošana tieši ganību periodā. Uzreiz pēc atvešanas aitas lieliski iejutās mūsu klimatā un pieejamajos zālājos.

Kādi ir šķirnes plusi un mīnusi?
Il de France šķirnē šobrīd tiešām redzam tikai plusus. Tās ganības nokopj kā mauriņu, īpaši neizvēloties, ko ēst un ko ne. Kā šķirnes labākās īpašības varu minēt barības izmantošanu, nesezonālo meklēšanos, lieliskās mātes īpašības, pienīgumu, jēru ātraudzību un dzīvelīgumu, auglību, nosvērtību un mierīgumu. Par slimībām varu teikt tā – šobrīd neredzu absolūti nekādas problēmas ar aitu veselību. Man šķiet, ka galvenais ir regulāri apskatīt ganāmpulku, īpaši vasaras sezonā, kad to izdarīt ir nedaudz grūtāk nekā fermas laikā, un sekot līdzi jebkādām izmaiņām dzīvnieku uzvedībā.Vienīgi nagi aitām ir jāgriež divas reizes sezonā, nevis vienu. Bet tas vienkārši prasa papildu darbu no saimniekiem, un mēs to neuzskatām par šķirnes mīnusu, kura dēļ būtu gatavi izvēlēties citu šķirni.Turklāt varu minēt, ka iegādājāmies 10 Latvijas tumšgalves (jaunaitas), kuras lecinājām ar Il de France teķi, lai saimniecības ietvaros veiktu analīzi par krustojuma jēru ātraudzību un potenciālu. Tad sapratām, ka tumšgalves ir ievērojami tramīgākas un stresainākas nekā Il de France šķirnes aitas. Ne mazāk svarīgi, ka arī teķi ir draudzīgi noskaņoti, bez jebkādām agresijas pazīmēm.

Vai šķirne ir attaisnojusi uz to liktās cerības?
Ja būtu jāpieņem lēmums un vēlreiz jāizvēlas, ar kuru šķirni sākt saimniekot, arī tagad tas būtu bez jebkādas domāšanas – tikai Il de France. Noteikti esam šīs šķirnes fani un gatavi par to stāstīt stundām ilgi. Liels prieks ir skatīties, kā ieguldītais darbs atmaksājas jēru laikā un neilgi pēc tam, kad mēnesi veci jēriņi sver jau gandrīz 20 kilogramu. Aitas tiešām ir ļoti pienīgas, ne velti tās Amerikā daudzviet tiek izmantotas kā piena aitas.

Kāda ir citu saimniecību interese iegādāties tieši Il de France šķirnes teķus krustošanai?
No vietējām saimniecībām interese ir liela, bet pašlaik liela daļa saimniecību, kurām ir M3 vai M2 statuss, tas ir, no slimības Maedi Visna brīvas, lēmumu par pirkšanu ir atlikušas. Tā kā ievedām aitas no Vācijas, kur regulāri netiek veikti Maedi Visna izmeklējumi, tad tieši trūkstošo izmeklējumu dēļ mums uzreiz nebija iespējams iegūt M3 statusu. Nākamgad mūsu saimniecībai būs M2 statuss, kas ļaus iegādāties 
Il de France teķus jau lielākam skaitam interesentu, tāpēc patlaban lielākā interese ir no pircējiem ārvalstīs. Pašlaik arī piedāvājam iegādāties gandrīz gadu vecus Il de France teķus, kas izauguši patiešām smuki un vareni.

Cik bieži lecināt aitumātes?
Il de France šķirnei ir nesezonāla meklēšanās, un tās lecināt varam visa gada garumā. Šogad lecināšanu organizējām četros posmos – sākām aprīļa vidū un beigsim decembra sākumā. Principā šīs šķirnes aitām, pareizi organizējot lecināšanu, iespējams iegūt trīs atnešanās reizes divos gados. Jāteic gan, ka šobrīd Latvijā trūkst speciālistu, kas, nosakot aitu grūsnību, spētu noteikt arī jēru skaitu, kas aitu grūsnības laikā ievērojami atvieglotu barošanas metodikas sastādīšanu un organizēšanu. Pašlaik katru grupu skatāmies ar sonogrāfu, lai nodalītu tās, kas nav aplecinātas, un varētu pievienot nākamajai grupai. Nesezonālā meklēšanās un grūsnības skenēšana palīdz nodrošināt, lai nebūtu ālavu, kas nes zaudējumus saimniecībai.

Kā vērtējat aitumāšu auglību, atnešanās vieglumu, mātes īpašības?
Lecināšanu organizējam ne garāku par 35 dienām, lai atnešanās periods neizstieptos garš un varam veidot kompaktas jaunaitu grupas. Lecināšanu jaunaitām sākam vidēji 8–9 mēnešu vecumā, kad to svars ir sasniedzis 55–60 kg. Auglība ir tas, kas priecē. Pirmajā sezonā vidējā auglība bija ap 210%. Daudzi uztraucas, ka gaļas šķirņu aitām varētu būt problēmas ar mātes īpašībām, bet vēlreiz jāsaka – ne ar Il de France šķirni. Aitas uzreiz pieņem jērus, un neesam novērojuši nekādas problēmas.

Vai jērus piebarojat?
Jēriem veidojam tā sauktos bērnudārzus, kur tiem ir pieejama spēkbarība un nedaudz melases. Spēkbarībai esam izveidojuši paši savu recepti ar salīdzinoši nelielu proteīna daudzumu – 18%. Jau pašā sākumā pieņēmām lēmumu, ka ne aitu mātēm, ne jēriem nedosim soju, tāpēc mūsu izstrādātās receptes ir ar pupām, bez ĢMO produktiem. Visām aitām un jēriem nodrošinām papildu mikroelementus.

Vai ganībās jums ir dabiskie vai sētie zālāji?
Ganībās ir dabiskie zālāji. Nav neviena sētā, jo mums lielākā daļa ganību teritorijas veido bioloģiski daudzveidīgie zālāji.

Kādu barību aitas saņem ziemā, un vai tās piebarojat ar spēkbarību?
Aitas ziemā pārsvarā barojam ar skābsienu un lucernu. Veicam barības analīzes, lai precīzi sastādītu barības devas un lai maksimāli precīzi varētu nodrošināt sabalansētu uzturu. Grūsnajām aitām un aitu mātēm, kas baro jērus, dodam arī spēkbarību, kas arī sastādīta pēc mūsu receptes (proteīns ap 14%), un melasi enerģijai.

Pilns raksts žurnāla ” Agrotops” 2016.g.decembra numurā

Atbildēt